Donoru diena. Nodevu kārtējo savu 500 ml asiņu. Visapkārt no apkalpojošā personāla puses skan pateicības vārdi: "Paldies par jūsu asinīm!". Lūdzu, nav jau grūti. Vēlāk ar kolēģēm runājoties, tiek uzdots jautājums kāpēc mēs to daram? Atbildot, ka tas ir forši, jo ir brīva diena un pēc tam vēl viena diena, kuru pēc vajadzības vari izmantot kā brīvdienu, pēkšņi sajutos kā mietpilsone. Kā, bet kur tad tava misijas apziņa, ka tu palīdzi kādam cilvēkam, kuram tavas asinis varbūt izglābs dzīvību? Viena no kolēģēm apgalvo, ka viņa nodod asinis tieši ar šādu apziņu.
Jā, es laikam tiešām esmu merkantila persona - asins nodošanas brīdī nemaz tā nejūtos. Kāpēc manī nav šīs apziņas? Vai tāpēc manas asinis ir sliktākas? Vēlāk par to domājot saprotu, ka droši vien, ja asinis nodotu kādam konkrētam cilvēkam, ar konkrētu mērķi, tad noteikti šī apziņa rastos. Bet tā, barā ejot nodot asinis... Nu jā, labs darbiņš izdarīts, foršas brīvas dienas... Un viss! Laikam jau manu vērtību skala ir kaut kā nepareizi sakārtota. Vai varbūt es neprotu liekuļot, vai arī neprotu justies svarīga?