Turi muti!

Tieši tā! Arvien biežāk un biežāk man kādam gribētos uzkliegt šo skaļi slaveno, nu jau zināmā mērā folklorizējušos teicienu. "Turi muti!," man gribas uzkliegt cilvēkam, kurš nenoklausoties manu domu līdz galam spraucas stāstījumā ar savu komentāru, kurš būtu galīgi nevajadzīgs, vai nevietā, ja tu būtu noklausījies mani līdz galam.
Es valdos un mierīgā balsī, nemainot tās skaļumu vai intensitāti turpinu savu stāstījumu. Normāli cilvēki parasti šo "mājienu" (lasi - "turi muti!") uztver, citreiz atvainojas par pārtraukšanu, citreiz vienkārši apklust, bet daži .... Ja vēl tā notiek vienu, divas reizes - cilvēks savā aizrautībā var pārkāpt kādas robežas. Bet, ja tas vienas sarunas laikā notiek nepārtraukti, tad gribas pagriezt muguru un aiziet. Laikam jau kādreiz tā arī ir jāizdara.
Pareizāk jau būtu pateikt: "Lūdzu nepārtrauc mani". Varbūt, ka uz kādu laiku tas līdzētu.

AURA

Laikam ne jau velti savam blogam esmu izvēlējusies zaļo krāsu! Vakar nofotogrāfēju savu auru un izrādās, ka tā ir skaisti zaļa.
Jau sen vēlējos uzzināt kādā krāsā ir mana aura, un nu es to zinu. Vai tas manā dzīvē ko maina? Laikam jau nē. Esmu tāda kāda esmu. Auras krāsa dzīves laikā var mainīties, taču tas notiek tikai tad, ja cilvēk krasi maina savu dzīves veidu, uzskatus, vērtības utt. Lai tas notiktu, jābūt kaut kādiem ļoti lieliem vai smagiem dzīves pavērsieniem.
Informācija, kuru es ieguvu ir interesanta un jāsaka, ka neviens horoskops nav mani raksturojis tik precīzi kā auras krāsu interpretācija. Es ieteiktu visiem kaut ko tādu pamēģināt.

Donoru diena. Nodevu kārtējo savu 500 ml asiņu. Visapkārt no apkalpojošā personāla puses skan pateicības vārdi: "Paldies par jūsu asinīm!". Lūdzu, nav jau grūti. Vēlāk ar kolēģēm runājoties, tiek uzdots jautājums kāpēc mēs to daram? Atbildot, ka tas ir forši, jo ir brīva diena un pēc tam vēl viena diena, kuru pēc vajadzības vari izmantot kā brīvdienu, pēkšņi sajutos kā mietpilsone. Kā, bet kur tad tava misijas apziņa, ka tu palīdzi kādam cilvēkam, kuram tavas asinis varbūt izglābs dzīvību? Viena no kolēģēm apgalvo, ka viņa nodod asinis tieši ar šādu apziņu.
Jā, es laikam tiešām esmu merkantila persona - asins nodošanas brīdī nemaz tā nejūtos. Kāpēc manī nav šīs apziņas? Vai tāpēc manas asinis ir sliktākas? Vēlāk par to domājot saprotu, ka droši vien, ja asinis nodotu kādam konkrētam cilvēkam, ar konkrētu mērķi, tad noteikti šī apziņa rastos. Bet tā, barā ejot nodot asinis... Nu jā, labs darbiņš izdarīts, foršas brīvas dienas... Un viss! Laikam jau manu vērtību skala ir kaut kā nepareizi sakārtota. Vai varbūt es neprotu liekuļot, vai arī neprotu justies svarīga?

Maná galvá ir iezagusies bútne, kas ir uzdevusi diezgan amizantu jautájumu. Vai gadíjumá, ja tev ilgi nav bijushas attiecíbas ar pretéjá dzimuma párstávi, tu nesác zaudét tádas iemanjas ká kokjetérija, divdomígu (ar zemtekstu) sútítu zinju uztvershana, shchelmíba utt. Tá bútne galvá saka , ka tá ir gan! Pretéjá dzimuma párstávis ir nevis pretéjá dzimuma párstávis, bet kolégjis, draugs, pazinja, biznesa partneris utml. Un lídzko no nosaukto puses parádás kaut niecígákais signáls, ka tevi uztver ká pretéjá dzimuma párstávi, tu vienkárshi apmulsti un nesaproti ko teikt un ko darít. Vélák, protams, mierinot sevi ar domu, ka droshi vien jau nepareizi sapratu... Bet, ja nu sapratu un uztvéru pareizi, tikai zaudéto iemanju délj esmu izgázusies ká veca séta, mulstot un nespéjot zibenígi reagjét ar tikpat divdomígu signálu? Laikam jásák trenéties, lai atgútu iemanjas.

1

Sveiki!